Autortiesības — Vikipēdija Pāriet uz saturu

Autortiesības

Vikipēdijas lapa
Starptautiski pieņemtais autortiesību norādes simbols

Autortiesības ir autora personisko nemantisko un mantisko tiesību kopums uz paša radītu intelektuālo darbu tā materiālajā formā.[1] Šīs tiesības veido divas daļas: personiskās jeb morālās un mantiskās jeb ekonomiskās tiesības. Latvijas Republikas teritorijā tās nosaka Autortiesību likums un primārais to uzdevums ir aizsargāt autora darbu pret neatļautu lietošanu.[2]

Tas ir izņēmuma tiesību veids (tiesību īpašnieks var atļaut vai aizliegt izmantot viņa darbu), kuru subjekts ir literārā vai mākslas darba autors, bet objekts — šī autora darbs. Autortiesības tiek attiecinātas uz jebkuriem darba izmantojuma aspektiem un veidiem. Tiesiskā režīma ziņā tās pielīdzināmas tiesībām uz materiālu lietu un stājas spēkā, tiklīdz darbs ir radīts, neatkarīgi no tā, vai darbs ir pabeigts vai nepabeigts. Tiesību piederības apliecināšanai nav nepieciešama īpaša reģistrācija vai citu formalitāšu ievērošana, taču, ja autors vēlas, lai citas personas būtu informētas par viņa autorību, tad viņš savas tiesības var demonstrēt ar autortiesību aizsardzības zīmi "©", autortiesību subjekta vārdu (nosaukumu) un darba radīšanas gadu. Kaut arī pastāv vispārpieņemtie autortiesību principi, definēti starptautiskajās konvencijās, katras atsevišķas valsts likumdošanā ir sastopamas arī atšķirības, kas attiecas uz šīs valsts jurisdikcijā radītajiem darbiem.[3] Neaizskarot oriģināldarbu autoru tiesības, autortiesības aizsargā arī atvasināto darbu[4] autoru tiesības. Likums nosaka, ka autoram ir tiesības izmantot savu darbu jebkādā veidā, atļaut vai aizliegt tā izmantošanu, saņemt atlīdzību par atļauju izmantot savu darbu un par darba izmantošanu.

Autortiesības un blakustiesības (blakustiesības aptver izpildītāju, televīzijas un radio raidorganizāciju, fonogrammu producentu un mākslas filmu producentu tiesības — dažreiz sauktas arī par saistītajām tiesībām) ir daļa no intelektuālā īpašuma tiesībām, kas radītas tiesību sistēmā, lai vairotu jaunradi un aizsargātu sākotnējā radītāja īpašumtiesības. Tiesību sistēmā autortiesības un blakustiesības sastāda tikai daļu no intelektuālā īpašuma tiesībām. Cita daļa sastāv no rūpnieciskā īpašuma tiesībām (tādām kā patenti). Autortiesības no citām intelektuālā īpašuma tiesībām atšķiras arī ar to, ka autortiesības rodas pēc darba radīšanas bez atsevišķas šo tiesību atzīšanas procesa nepieciešamības.

No autortiesībām izriet to objekti, lietotāju tiesības, blakustiesības, autortiesību kolektīvais pārvaldījums, autortiesību licence, autortiesību licences līgums, autortiesību līdzsvars u.c.

Autortiesību objekts, subjekts un tā tiesības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Darbs ir "autora radošās darbības rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā"[5] jeb "jaunrades rezultāts jebkādā materializētā formā, kā arī publiski izpildīta improvizācija tās izpildījuma brīdī" (objekti, kuru tapšanā nav vērojama radoša darbība — personu apliecinošu dokumentu foto, amatierfoto, saraksti, uzskaitījumi, tehniskie apraksti u.tml. nav uzskatāmi par darbu Autortiesību likuma izpratnē).[2]
  • Autors ir "fiziska persona, kuras radošo spēju rezultātā radīts konkrētais darbs".[2] Autors ir autortiesību īpašnieks, kas, kā nosaka Latvijas Autortiesību likums, var būt tikai fiziska persona (autortiesību prezumpcija paredz, ka persona, kuras vārds vai vispāratzīts pseidonīms ir norādīts uz publiskota darba, uzskatāma par darba autoru, ja nav pierādīts pretējais). Ja uz publiskota darba autors nav norādīts, tad līdz brīdim, kad darba autors atklāj savu personu un piesaka autorību, viņa vārdā un interesēs darbojas izdevējs vai cita pilnvarota persona. Līdzautors ir kāda autora partneris darba radīšanā. Līdzautori rada darbu kopīgi, savstarpēji vienojoties par individuālo ieguldījumu darba radīšanā, no kā atkarīgi viņu kā autoru personisko un mantisko tiesību realizēšanas nosacījumi. Gadījumā, ja darbam ir vairāki autori un katra autora individuālais ieguldījums darba radīšanā nav norobežojams kā neatkarīgs darbs, autortiesības uz darbu pieder visiem līdzautoriem kopīgi. Ja katra autora individuālais ieguldījums ir neatkarīgs darbs, autortiesības uz savu individuālo ieguldījumu kā neatkarīgu darbu ir katram autoram.[6]

Autors kā autortiesību subjekts autortiesības uz darbu var izmantot pats, var nodot savas mantiskās tiesības arī jebkurai citai personai, šai personai kļūst par autortiesību subjektu, un var arī nodot tiesību pārvaldīšanu autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai. Autora nāves gadījumā par autortiesību subjektiem saskaņā ar Civillikumā noteikto kārtību (likumisko, testamentāro vai līgumisko) kļūst viņa mantinieki. Tiesību pārņēmēji pārņem tikai mantiskās tiesības (mantinieki daļēji arī personiskās tiesības), jo arī pēc nāves autors saglabā autorību — neviens cits nevar kļūt par šī darba autoru.

Saskaņā ar Latvijas Autortiesību likumu darba autoram ir personiskās jeb morālās tiesības, kā arī mantiskās tiesības.

Personiskās jeb morālās tiesības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Personiskās jeb morālās tiesības darba autora nosaka:

  • tiesības tikt atzītam par autoru;
  • tiesības uz vārdu, t.i. tiesības pieprasīt, lai autora vārds būtu minēts uz visām darba kopijām vai reprodukcijas produktiem, jebkādā šī darba pieminēšanas gadījumā, vai gluži otrādi — pieprasīt pseidonīma lietošanu vai anonimitāti;
  • tiesības izlemt, publiskot darbu vai nepubliskot;
  • tiesības atsaukt darba izmantošanu (ar noteikumu, ka autors sedz zaudējumus, kas pārtraukšanas dēļ radušies legālajam izmantotājam);
  • tiesības uz aizstāvību un pretdarbību jebkurai sava darba sakropļošanai, sagrozīšanai vai citādai pārveidošanai, kas var kaitēt autora godam un cieņai;
  • tiesības uz darba neaizskaramību (pārveidojumu pieļaušana vai nepieļaušana).

Mantiskās tiesības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mantiskās tiesības darba autora nosaka tiesības:

  • publiskot darbu nepastarpinātā veidā (dziedot, spēlējot utt. vai ar kādas tehniskas ierīces palīdzību padarīt darbu pieejamu sabiedrībai);
  • publicēt darbu (tā kopijas darīt pieejamas sabiedrībai);
  • publiski izpildīt darbu (nepastarpināti, vai ar ierīces vai procesa palīdzību);
  • izplatīt darbu (pārdot vai dāvināt darba oriģinālu vai kopijas);
  • raidīt darbu (izmantojot elektronisko sakaru tīklus);
  • padarīt darbu pieejamu sabiedrībai;
  • iznomāt, izīrēt vai publiski patapināt darba oriģinālu vai kopijas (pat ja no tā netiek gūts komerciāls labums);
  • tieši vai netieši, īslaicīgi vai pastāvīgi reproducēt darbu (par reproducēšanu tiek atzīta arī darba īslaicīga vai pastāvīga uzglabāšana elektroniski pārveidotā veidā);
  • ļaut tulkot darbu;
  • ļaut aranžēt, dramatizēt, ekranizēt vai citādi pārveidot darbu.

Latvijas Krimināllikumā ir paredzēts sods par autortiesību un blakustiesību pārkāpšanu, par autorības piesavināšanos vai līdzautorības uzspiešanu, kā arī par piespiešanu atteikties no autorības (KL 148. pants). Noteikts arī sods par nelikumīgām darbībām ar autortiesību un blakustiesību objektiem (KL 149. pants).

Autortiesību pārkāpšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autortiesības tiek pārkāptas 3 pamatgadījumos:

  1. bez atļaujas publicējot darbu, autoram tiek liegta atlīdzība, kas tam pienākas par darba radīšanu;
  2. sveša darba piesavinātājs maldina sabiedrību, sevi uzdodot par darba autoru;
  3. darbu publiskojot, netiek uzrādīts darba autors (ja tas ir zināms).

Kā arī sīkāk atrunātos papildu gadījumos (piemēram, literāra darba tulkošana un publicēšana bez atļaujas, pārāk liela darba fragmenta citēšana bez atļaujas, darba izkropļošana u.c.).

Darba izmantošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai iegūtu darba izmantošanas tiesības, darba izmantotājam ir jāsaņem autortiesību subjekta atļauju. Šī atļauja var tikt izsniegta gan licences līguma, gan licences veidā, un jāsaņem pirms darba izmantošanas uzsākšanas — darbu nedrīkst izmantot, ja atļauja nav saņemta. Autortiesību likuma 2. pants nosaka, ka autortiesības tiesiskā režīma ziņā tiek pielīdzinātas tiesībām uz kustamu mantu LR Civillikuma izpratnē. Autors savas tiesības var nodot tikai ar līguma palīdzību, kuru apstiprina abas puses, bet vienpusējs solījums, kuru vēl nav pieņēmusi otra puse, nedibina nekādas saistības (LR Civillikums, 1511.-1513. pants).

Izmantotāju tiesības:

Autortiesības ir privātas tiesības, un autora darba izmantošanā abas puses ir līdzvērtīgas, savas civiltiesiskās attiecības var veidot, tikai savstarpēji vienojoties. Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā definētas katra cilvēka tiesības uz viņa radīto darbu aizsardzību, vienlaikus rēķinoties arī ar organizētās sabiedrības tiesībām baudīt šī autora radītā darba augļus. To pašu nosaka arī ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām.

Tiesību nodošana:

Autortiesības ietilpst privāto tiesību sfērā, t.i. tiesības izmantot darbu var tikt nodotas tikai ar līguma palīdzību, kurā tiek atrunāts, kādas mantiskās tiesības tiek nodotas ar šā līguma starpniecību. Visas tiesības, kas netiek nodotas, paliek autoram.[7]

Senāk radīto darbu autortiesību pāreja:

Civillikuma 3. pants nosaka, ka katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies, un neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tas nozīmē, ka ja darbs tapis Latvijā pirms 1993. gada, uz to attiecas tās autortiesības regulējošās likumdošanas normas, kādas bijušas spēkā darba radīšanas laikā un vietā (Krievijas Impērijas, Latvijas Republikas, Vācijas, PSRS — atkarībā, kuras šīs valsts jurisdikcijā Latvijas teritorija bija darba tapšanas brīdī).[8]

Darba izmantošana reklāmā:
Darbu izmantošanu reklāmā reglamentē Reklāmas likums, kas nosaka, ka reklāmā aizliegts attēlot, izmantot vai citādi pieminēt fizisko personu (kā privātpersonu vai kā amatpersonu) vai tās īpašumu bez šīs personas piekrišanas. Īpašums ietver arī intelektuālo īpašumu: mūziku, dzejoli, fotogrāfiju u.tml.

Atlīdzība par autordarbu izmantošanu:
Par autordarba izmantošanu jāmaksā atlīdzību, kuru var maksāt gan tieši autoram (par t.s. lielo tiesību darbu izmantošanu, par darba izmantošanu reklāmā, par tiesībām darbu tulkot, aranžēt u.tml.), vai arī maksāt autora darbu mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijai (par t.s. mazo tiesību darbu raidīšanu, reproducēšanu, retranslāciju, masveida tiražēšanu komerciālos nolūkos u.tml.). Ir gadījumi, kad mantiskās tiesības var tikt pārvaldītas tikai kolektīvi (tieši autoram maksāt atlīdzību nav iespējams), ja darbs tiek:

  • kopēts personīgai lietošanai;
  • reprogrāfiski reproducēts;
  • publiski patapināts;
  • publiski izpildīts izklaides vietās;
  • retranslēts;
  • tālākpārdots.

Likumdošana neparedz atlīdzības apmēru, kas pienākas autoriem par viņu darbu izmantošanu bez autora atļaujas un ko iekasē autortiesību kolektīvās administrēšanas organizācijas.[9]

Kad darbs ir objektivizēts un publicēts, autoram saglabājas autora tiesības uz darbu un kontrole pār darba kopēšanu, taču ārpus viņa kontroles izrādās tas, kas notiek ar publicētu un pārdotu darba kopiju. Tā, piemēram, autors nevar aizkavēt to, ka kopijas īpašnieks to pārdod tālāk citai personai. Viena no šādām iegādātās kopijas neierobežotas tālāknodošanas sekām ir tiesības nodot kopiju citām personām nekomerciālai izmantošanai bez maksas.[10] Tātad tas ir intelektuālā īpašuma ierobežojums publikas interesēs. Publiska patapinājuma gadījumā autors pat neiegūst atlīdzību par darba izmantošanu nekomerciāliem mērķiem.[11]

Atsevišķu objektu aizsardzības īpatnības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Datorprogrammas tiek atzītas pie autordarbiem un pieskaitītas literāriem darbiem, tomēr to autoriem ir atšķirīgs tiesību kopums un tie ir nosacītā izņēmuma stāvoklī. No citiem darbu veidiem pamatatšķirība ir tā, ka lielākajā daļā gadījumu autortiesības pieder nevis programmas radītājam, bet darba devējam, kurš pasūtījis autoram vai līdzautoriem šādas programmas izstrādi un par to samaksājis autoratlīdzību. Uz datorprogrammām neattiecas ne izmantošana informatīviem, ne izglītības un pētniecības mērķiem, ne arī izmantošana personiskiem mērķiem, maksājot nesēja atlīdzību. Datorprogrammu izmantošana bez atļaujas prasīšanas un bez atlīdzības maksāšanas pieļauta tikai 2 gadījumos:

  • datorprogrammas var tikt izmantotas bez maksas reproducēšanai, tulkošanai u.c. pārveidošanai, ja šīs darbības (arī kļūdu labošana) ir nepieciešamas datorprogrammas lietošanai paredzētajam mērķim;
  • tiek nodrošināta datorprogrammu sadarbspēja, t.i. bez datorprogrammas koda reproducēšanas vai tā mainīšanas nav iespējams iegūt vajadzīgo informāciju, lai panāktu neatkarīgi radītas datorprogrammas sadarbspēju ar citām datorprogrammām.

Datubāzes ir neatkarīgu darbu, datu vai citu materiālu krājums, kas sakārtots sistemātiski vai metodiski, un ir pieejams elektroniskā vai kādā citā veidā. Tās tiek atzītas par īpašiem objektiem, kas īsti nav ne autordarbs, ne īsti blakustiesību objekts, tāpēc to veidotāju tiesības aizsargātas īpašā veidā, t.s. sui generis. Bez datubāzes veidotāju piekrišanas drīkst:

  • iegūt neelektroniskas datubāzes saturu personiskiem mērķiem;
  • iegūt būtisku datubāzes satura daļu izglītības vai zinātniskās pētniecības nolūkos, obligāti uzrādot avotu, turklāt tikai apjomā, kāds nepieciešams nekomerciāla mērķa sasniegšanai;
  • iegūt vai atkārtoti izmantot būtisku datubāzes daļu valsts drošības nolūkos, kā arī administratīviem vai tiesvedības mērķiem.

Likums nepieļauj datubāzes bojāšanu vai arī izņemšanu kopā ar datoru bez likumpamatota iemesla.

Darbu izmantošanas atvieglojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir darbi, kuru izmantošana ir atļauta, ja tie atbilst likumā noteiktajiem nosacījumiem. Par darba izmantošanu jāmaksā, izņemot, ja: brīva šo darbu lietošana ir atļauta (t.s. neaizsargājami darbi); darbam ir beidzies autortiesību aizsardzības periods; tie atbilst atsevišķām situācijām, kas paredzētas likumā (t.s. autortiesību ierobežojumi).

Autortiesību neaizsargātie darbi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Neaizsargājams darbs ir darbs, kura lietošanai nav nepieciešama licence un par kura izmantošanu nav jāmaksā autoratlīdzība. LR Autortiesību likuma 6. pants nosaka, ka autortiesības neaizsargā:

  • normatīvos un administratīvos aktus, citus valsts un pašvaldību izdotus dokumentus un tiesas lēmumus (likumus, tiesu spriedumus, lēmumus u.c. oficiālos dokumentus), kā arī šo tekstu oficiālos tulkojumus;
  • valsts apstiprinātos, kā arī starptautiski atzītos oficiālos simbolus un zīmes (karogus, ģerboņus, himnas, ordeņus, naudas zīmes u.tml.), kuru lietošanu nosaka atsevišķi normatīvie akti (naudas zīmes aizliegts jebkādā veidā reproducēt un uz tām neattiecas autora mantisko tiesību ierobežojumi);
  • kartes, kuru sagatavošanu un lietošanu nosaka normatīvie akti;
  • presē, radio vai televīzijas raidījumos vai citos saziņas līdzekļos sniegto informāciju par notikumiem, faktiem (tas attiecas tikai uz ziņām, nevis uz žurnālista komentāru);
  • idejas, metodes, procesus un matemātiskās koncepcijas (formulas, definīcijas, teorēmas, reizrēķina tabulu u.tml.) drīkst brīvi izmantot jebkurš.

Autortiesību ierobežojumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādu valstu likumdošanā autortiesībām noteikti dažādi ierobežojumi, t.i. situācijas, kad autora radīto darbu var izmantot bez atļaujas prasīšanas vai bez samaksas par tā izmantošanu, kas rada līdzsvaru starp tiesību īpašnieku un lietotāju interesēm. Autora darba izmantošana bez atļaujas un atlīdzības nedrīkst būt pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un nepamatoti ierobežot autora likumīgās intereses vai radīt tam zaudējumus.

Saskaņā ar Latvijas Autortiesību likumu likuma V nodaļas "Autora mantisko tiesību ierobežojumi" 19. pantu autortiesības nav uzskatāmas par pārkāptām, ja bez autora piekrišanas un bez atlīdzības šajā likumā noteiktajā kārtībā:

  • darbu izmanto informatīviem mērķiem[12];
  • darbu izmanto izglītības un pētniecības mērķiem[13];
  • darbu reproducē, lai to varētu izmantot redzes vai dzirdes invalīdi;
  • darbu reproducē bibliotēku vai arhīvu vajadzībām;
  • darbu reproducē tiesvedības mērķiem;
  • tiek izmantots publiski pieejams vai izstādīts darbs[14];
  • muzikālu darbu izmanto valstisku vai reliģisku ceremoniju laikā, kā arī izglītības iestādēs nepastarpinātā mācību procesā[15];
  • darbu izmanto raidorganizācija īslaicīgi;
  • darbu parodē vai kariķē[16];
  • datorprogrammas tiek izmantotas reproducēšanai, tulkošanai u.c. pārveidošanai;
  • nodrošina datorprogrammu sadarbspēju;
  • darba atsavināšana citai personai notiek atkārtoti;
  • darbu reproducē īslaicīgi.[17]

18. pants nosaka: "Autora darba izmantošana bez atļaujas un bez atlīdzības nedrīkst būt pretrunā ar autora darba normālas izmantošanas noteikumiem un nepamatoti ierobežot autora likumīgās intereses vai radīt viņam zaudējumus".

Darbu izmantošana bez atļaujas, samaksājot

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Darbus var izmantot bez autora piekrišanas, taču samaksājot viņam taisnīgu atlīdzību,[18] gadījumā ja:

  • darbs, kas iekļauts filmā vai skaņu ierakstā, tiek kopēts personiskām vajadzībām (t.s. nesēja atlīdzība[19]);
  • ja publicēts darbs (grāmata) tiek izsniegts lasītājiem bibliotēkā (t.s. publiskais patapinājums[20][21]);
  • ja publicēts darbs tiek kopēts personiskām vai dienesta vajadzībām bez komerciāla nolūka (t.s. reprogrāfiskā reproducēšana[22]).

Aizsardzības periods

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autortiesību personiskās tiesības spēkā ir neierobežotu laiku, savukārt mantiskajām tiesībām ir aizsardzības termiņš, ko nosaka likums darba radīšanas brīdī, pirms stājas spēkā jauns likums vai izmaiņas (likumam nav atpakaļejoša spēka).

  • Latvijas teritorijā pēc 20.03.1911. radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc autora nāves (post mortem auctoris).
  • Pēc 1937. g. radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 50 gadus pēc autora nāves.
  • Pēc 1940. gada radītajiem darbiem (izņemot laiku no 1941. līdz 1944. gadam, kad spēkā bija Vācijas likumdošana) autortiesību aizsardzības termiņš ir 25 gadi pēc autora nāves.
  • Pēc 1993. gada radītajiem darbiem autortiesību aizsardzības termiņš ir 50 gadi pēc autora nāves.
  • Pēc 2000. gada radītajiem darbiem autortiesību aizsardzības termiņš ir 70 gadiem pēc autora nāves (likumā ir atruna attiecībā uz autoriem, kuru darbi Latvijas teritorijā bijuši aizliegti vai kuru izmantošana no 1940. gada jūnija līdz 1990. gada maijam bija administratīvi ierobežota — šiem darbiem mantisko tiesību termiņam tiek pielikti klāt aizlieguma vai ierobežojuma gadi, būtiski pagarinot šo termiņu).

Latvijas Republikā pēc 6.04.2000. radītajiem darbiem mantiskās tiesības ir spēkā visu autora dzīves laiku un 70 gadus pēc viņa nāves. Attiecībā uz līdzautoru darbu, tās ir spēkā visu autoru dzīves laiku un 70 gadus pēc pēdējā, pārējos līdzautorus pārdzīvojušā līdzautora nāves. Pēc šī termiņa beigām darbu var izmantot bez atļaujas prasīšanas un bez samaksas, tomēr arī turpmāk jāievēro autora personiskās tiesības uz vārdu un darba neaizskaramību.

Autortiesību vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antīkajā pasaulē sabiedrība neuzskatīja intelektuālo darbu par profesiju. Sengrieķu rakstnieki sevi uzskatīja par skolotājiem, romiešu rakstnieki — par politiķiem. Lielāko tiesu viņi rakstīja nevis lai ar šo darbu pelnītu iztiku, bet gan lai gūtu atzinību līdzcilvēkos. Tika atzītas autora tiesības tikt atzītam par autoru, izlemšanas tiesības, vai darbs tiks darīts pieejams sabiedrībai, tiesības nepieļaut pārveidojumus u.c., bet mantiskās tiesības likums neparedzēja.[23] Vienīgais, kas uztrauca lielāko daļu autoru (bija arī izņēmumi, piemēram, dzejnieks Martials), bija sveša darba piesavināšanās, uzdodot to par savu un liedzot patiesajam autoram atzinības laurus. Šajā laikā parādās jēdziens "plaģiāts", kas ņemts no romiešu likuma Lex Fabia (kas paredzēja sodu vispirms par bērnu nolaupīšanu, vēlāk arī par vergu zādzību). Martials, savus sarakstītos darbus uztverot kā savus "gara bērnus", vienā no epigrammām nodēvē neatļautu pārrakstīšanu par plaģiātu jeb bērnu nolaupīšanu.[24]

Arī viduslaikos Eiropā autora mantiskās tiesības neatzina, taču atzina autora morālās tiesības. Pirmā zināmā tiesas prāva šajā jomā notika Īrijā XII gs., kad kāds Colomba savas vizītes laikā augustīniešu Sv. Marijas klosterī (St Mary's Abbey Augustinian Order) bija bez atļaujas nokopējis abata Finniana psalmu, un bez atļaujas to izplatījis. Abats viņu iesūdzēja tiesā un Leinsteras karalis Dermots (Dermot MacMurrough, King of Leinster) lēma: "Katrai govij pieder tās teļš un tātad katram autoram pieder viņa grāmatas kopijas".[25] XV gs. beigās radās jauns uzņēmējdarbības veids — iespiedēji un grāmatu tirgotāji (kurus Anglijas Karalistē dēvēja par stationers), — kuri sastapās ar savas produkcijas pārkopēšanu, jo kopiju drukāšanai vajadzēja daudz mazākus finanšu ieguldījumus. Lai nepieļautu izdevējdarbības apstāšanos, XVI gs. sākumā Anglijā un Francijā monarhi izsludināja pirmās grāmatu izdevēju privilēģijas: izdevējiem tika piešķirtas ekskluzīvas reproducēšanas un izplatīšanas tiesības (ierobežotas laikā ar konkrētu termiņu), un sods par šo tiesību pārkāpšanu bija naudas sods un īpašuma apķīlāšana, kā arī nelegālo kopiju konfiskācija un zaudējumu atlīdzināšana. Šo laiku var uzskatīt par mūsdienu Autortiesību aizsākumu, kaut arī līdz pat XVIII gs. nepastāvēja autortiesību aizsardzību regulējošas tiesību normas likumdošanā (pēc tradīcijas, tiesa atzina autora tiesības neļaut nepublicēta darba publicēšanu bez atļaujas). 1556. gadā Anglijā tika nodibināta Stationer's Company, kas piedāvāja autoriem tiesisku aizsardzību un autorības pierādīšanas iespējas, izveidojot īpašu reģistru, kurā pēc autora iesnieguma piereģistrēja to sarakstītos darbus.[26] Autoram reģistrējot savu darbu šajā kompānijā, tā ieguva pastāvīgas reproducēšanas tiesības un autora vietā sekoja, lai to nedarītu citi, pārkāpumu gadījumos uzņemoties iniciatīvu tiesvedības uzsākšanai. Aptuveni līdz XIX gs. šī autortiesību aizsardzības forma attiecās tikai uz rakstītajiem darbiem, taču ar laiku iekļāva arī cita veida darbu — muzikālo, dramatisko un mākslas, — aizsardzību. Savukārt "īpašuma tiesību pārejas" jēdziena rašanās cieši saistīta ar Baznīcu, kas viduslaikos bija lielākais skaņdarbu pasūtītājs komponistiem, sacerētās mūzikas kopijas paturot konkrētajā Baznīcas iestādē un raugoties, lai to neizmantotu tas, kurš nav komponistam par šo darbu maksājis. Savukārt dramaturgi guva ienākumus, saņemot daļu no ienākumiem par pārdotajām biļetēm kā arī par tekstu publicēšanu, tiesībām uz pamatienākumiem pārejot konkrētā teātra īpašumā.

Mūsdienām raksturīgā autortiesību aizsardzība (gan, kas raksturīgs visām valstīm XVIII gs., attiecināta tikai uz pavalstniekiem, nevis ārvalstniekiem) saistās ar Lielbritānijas Karalistes karalienes Annas Stjuartes izdoto Annas Statūtu (Statute of Anne), ko Lielbritānijas Parlaments pieņēma 1710. gada 10. aprīlī. Uz noteiktu laiku izdevējam tika piešķirtas grāmatas izdošanas monopoltiesības. Uz šī pamata tika izveidotas grāmatu publicēšanas tiesības, kas izdevējam bija noteiktas 14 gadu garumā, bet autoram — papildus vēl 14 gadu garumā (ja vien viņš bija dzīvs). Tāpat izdevējam bija tiesības konfiscēt un iznīcināt nelegālās kopijas, kā arī pārtraukt tādu kopiju ievešanu no citām valstīm. Šajā laikā citi izdevēji nedrīkstēja šo konkrēto darbu izdot un izplatīt.[27] Lai aizsargātu savu autoru darbus kaimiņvalstīs, tika slēgti divpusējie līgumi par autortiesību aizsardzību, vadoties pēc apmaiņas principa. Pirmais autortiesību likums ASV stājās spēkā 1790. gadā, dodot autoriem un izgudrotājiem ekskluzīvas tiesības uz saviem darbiem vai atklājumiem uz noteiktu laiku. Francijā modernās autortiesības aizsākās ar diviem dekrētiem (1791. un 1793. gados), bez tam Francija bija pirmā, kas 1852. gadā ar likumu noteica, ka ārvalstu autoriem pienākas tādas pašas tiesības kā Francijas pavalstniekiem — neatkarīgi no tā, kādu aizsardzību sniedz autoriem no Francijas ārvalstu autora mītnes zemē (šis princips gan bija raksturīgs Eiropas valstīm — ASV līdz pat XX gs. liedza aizsardzību citās valstīs tapušajiem darbiem, ļaujot amerikāņu rūpniekiem, izdevējiem un teātru menedžeriem izmantot Eiropā radušos izgudrojumus, publicēt un izpildīt Eiropas valstu autoru darbus bez to piekrišanas un dalīšanās ienākumos).[28] Pēc vairākām diplomātu apspriedēm 1884.-1886. gados 14 Eiropas valstis vienojās par t.s. Bernes savienības izveidošanu un pieņēma t.s. Bernes autortiesību konvenciju jeb Konvenciju Par literāro un mākslas darbu aizsardzību (ASV Bernes savienībai pievienojās tikai 1989. gadā).

Par autortiesību aizsardzības sākumu Latvijā uzskatāms 1911. gada 20. marts, kad tika pieņemts Krievijas Impērijas likumu kopojuma “Likums par autora tiesībām” (X.sēj. I.d. 695.1 — 695.75p.), kurš bija spēkā Latvijas teritorijā arī pēc Latvijas Republikas proklamēšanas. Šajā likumā bija noteikts vispārējais autortiesību termiņš 50 gadi no autora nāves brīža. Autora tiesības bija aizsargātas tikai gadījumā, ja uz darba bija norādīts darba autors, viņa dzīvesvieta un darba tapšanas gads un, ja autors bija norādījis, ka patur sev šīs tiesības. 1937. gadā Latvija pieņēma savu Autora tiesību likumu un pievienojās Bernes konvencijai. Pēc Latvijas okupācijas izveidotajā PSRS teritoriāli administratīvajā vienībā Latvijas PSR bija spēkā vispārējā jeb Ženēvas autortiesību konvencija un PSRS likumdošana. Kopš 1963. gada autortiesības regulēja LPSR Civilkodeksa IV daļa "Autortiesības",[29] kā arī Latvijas PSR Ministru padomes 1979. gada 27.12. dekrēts Nr. 511. 1993. gada 11. maijā tika pieņemts likums Par autortiesībām un blakustiesībām, kurā pirmo reizi tika iekļautas arī izpildītāju un producentu tiesības. 1997. gada 20. augustā Latvija kļuva (ar 24.03.1997. likumu) par Ženēvas Konvencijas par autortiesībām dalībvalsti. 1998. gadā Latvija kļuva (ar 12.03.1998. likumu) par Romas Konvencijas par autortiesībām dalībvalsts. 2000. gada 6. aprīlī tika pieņemts Autortiesību likums, kas saskaņots gan ar TRIPS līgumu, gan WIPO līgumiem, savukārt kopš 2004. gada 1. maija saskaņots ar 8 ES direktīvām autortiesību aizsardzībā.

LR Autortiesību likums ietver sevī visus principus, kas atrodami visos svarīgākajos starptautiskajos tiesību aktos, kam Latvija pievienojusies: Bernes konvencijai par literatūras un mākslas darbu aizsardzību, Starptautiskai konvencijai par izpildītāju, fonogrammu producentu un raidorganizāciju tiesību aizsardzību (Romas konvencija), Ženēvas konvencijai par fonogrammu producentu aizsardzību pret neatļautu viņu fonogrammu pavairošanu, WIPO Autortiesību līgumam un WIPO Izpildījumu un fonogrammu līgumam. Likums ir saskaņots ar ES direktīvām: par datorprogrammu juridisku aizsardzību (91/250/EEK), par nomas tiesībām un patapināšanas tiesībām, un atsevišķām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (92/100/EEK), par autortiesību aizsardzības termiņu un dažu blakustiesību termiņu saskaņošanu (93/98/EEK), par noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un citām blakustiesībām satelīttelevīzijas un kabeļtelevīzijas jomā (93/83/EEK), par datubāzu juridisko aizsardzību (96/9/EEK), par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (2001/29/EEK), par tālākpārdošanas tiesībām par labu mākslas oriģināldarba autoram (2001/84/EEK). Autortiesību piederības apliecināšanai nav nepieciešama reģistrācija, darba speciala noformēšana vai kādu citu formalitāšu ievērošana. Autortiesību likums aizsargā arī blakustiesības.

Autortiesību koncepcijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vēsturiski Rietumu valstu autortiesību likumdošanā izveidojušās 2 pamatpieejas:

  • Anglosakšu valstu jeb vispārējo tiesību koncepcija, kas ļauj autortiesību pirmajam īpašniekam neierobežoti vienoties ar iespējamiem sava darba izmantotājiem, ieskaitot absolūtu autortiesību nodošanu, kā arī atzīst izmantotāju tiesības (kas tiem ļauj vērsties tiesā gadījumā, ja tiek aizskartas viņiem piešķirtās izmantošanas tiesības). Uz šo pieeju pamatojas gan ASV, gan Lielbritānijas autortiesību likumdošana. Tās vairāk orientētas uz autora mantiskajām tiesībām, lielā mērā ignorējot autora personiskās tiesības. Personiskās jeb morālās tiesības britu autortiesību likumdošanā tika ieviestas tikai 1988. gadā, kam sekoja plaša likumdošanas aktu saskaņošana Eiropas Kopienas ietvaros.[30]
  • Kontinentālās Eiropas autortiesību koncepcijā dominē droit d'auter (autortiesības), kas vairāk orientētas uz autora personiskajām tiesībām.

Autortiesības regulējošās normas katrā valstī ir atšķirīgas. Piemēram, dažās valstīs autortiesības ir mūžīgas un neatsavināmas, savukārt Lielbritānijas likumdošana paredz, ka no tām var atteikties, un, ja neatsakās, autortiesības beidzas līdz ar to aizsardzības termiņa beigām. ASV autortiesību likumdošanā tāds termins kā morālās tiesības vispār neeksistē.[31][32]

Autortiesību konvencijas un starptautiskie līgumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Kamēr ideja ir prātā vai tiek minēta sarunā ar citu cilvēku, to neaizsargā autortiesības, taču tikko kā ideja īstenota jebkādā materiālā formā (uz kino, foto vai video lentes, digitalizēta vai uz papīra u.c.), tā kļūst par darbu, ko aizsargā autortiesības. — Veikša I. Kas ir autortiesības? — 8. lpp.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 Autortiesību likums. I nodaļa, 1. pants "Likumā lietotie termini". // Autortiesību likums. Konvencijas. — Latvijas vēstnesis, 2001., 7. lpp.
  3. ↑ Tā kā intelektuālais īpašums nav taustāms, tam nepieciešams materiāls nesējs (audio vai video kasete, kompaktdisks, cietais disks, serveris, kino vai foto filma, papīrs u.c.), taču būtiska iezīme ir tāda, ka autortiesības nav nekādā mērā saistītas ar šo nesēju un tā īpašuma tiesību pāreja no vienas personas otrai nekādā mērā nav saistīta ar autortiesību pāreju. Piemēram, ja autors uzrakstījis literāru darbu internetā, par nesēju izmantojot serveri, kas atrodas citā valstī un pieder citam subjektam, tad autorība un autortiesības pieder šim autoram, nevis nesēja īpašniekam. Savukārt attiecībā uz darbu ir spēkā tās valsts autortiesību likums, kurā šis darbs tapis, nevis kur atrodas tā nesējs. — Veikša I. Kas ir autortiesības?, 49. lpp.
  4. ↑ Atvasināts darbs ir darbs, kas veidots pamatojoties uz citu, jau esošu oriģināldarbu un kādā veidā atvasināts no tā — tās ir adaptācijas, aranžējumi, ekranizācijas, dramatizējumi, tulkojumi, darbu krājumi (antoloģijas, atlanti, daļa datu bāzu, enciklopēdijas, katalogi u.c. salikti darbi) u.c. oriģināldarbu pārstrādājumi, kas materiālu atlases, apstrādes un izkārtojuma ziņā ir radoša darba rezultāts. Atvasinātais darbs ir aizsargāts neatkarīgi no tā, vai tajā izmantotie darbi vai darbi, kuri ir atvasinātā darba pamatā, ir aizsargāti vai nē.
  5. ↑ «Autortiesību likums.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 24. decembrī. Skatīts: 2008. gada 1. jūlijā.
  6. ↑ Veikša I. Kas ir autortiesības? — 58. lpp.
  7. ↑ Slēdzot darba līgumu par tādu darba pienākumu veikšanu, kas saistīti ar autordarbu radīšanu, tiek paredzēta mantisko tiesību pāriešana no darbinieka darba devējam. Ja tas netiek darīts, var notikt tā, ka darba devējs maksā darbiniekam algu par darba izveidi, bet, beidzoties darba attiecībām, darba autors aiziet no darba ar visu darbu un to izmanto saviem mērķiem. Darbiniekiem jāsaprot, ka darba devējam ir visas tiesības uz darbu, kas radīts, pildot viņa darba līgumā nolīgtos pienākumus neatkarīgi no tā, kā un kur darbs tiek radīts. Par to darba veicējs saņem algu un sociālās garantijas. Visas tiesības, kuras autors nodod darba pasūtītājam, viņam pašam vairs nepiederēs, jo par to viņš saņēmis līgumā noteikto autoratlīdzību. — Veikša I. Kas ir autortiesības?, 69. lpp.
  8. ↑ Piemēram, ja darbs tapis Latvijas PSR un autors bijis darba attiecībās ar žurnāla, avīzes, filmas, fonogrammas vai raidījuma producentu un saņēmis autoratlīdzību par konkrētā darba veidošanu (tostarp — piekritis veidot darbu bez maksas), tad mantiskās tiesības uzskatāmas par nodotām. Padomju varas gados nevienam autoram — žurnālistam, scenārija autoram, režisoram, skaņu režisoram, operatoram utt., — prātā neienāca, ka kādreiz viņš varētu saņemt vēl kādu atlīdzību par tālāku darba izmantošanu — piekrītot saņemt honorāru gan autors, gan pasūtītājs ar to saprata, ka tā ir galīgā atlīdzība par darba izveidi un izmantošanu, un mantiskās tiesības abas puses uzskatīja par nodotām. Kā analoģiju var minēt padomju varas gados likumīgi paša īpašnieka pārdotu nekustamo īpašumu — īpašniekam, kurš to bija pārdevis, nebija nekādu tiesību un iespēju saņemt par to kaut kādu atlīdzību vai saņemt atpakaļ denacionalizācijas procesā, kad bija atjaunota Latvijas Republikas suverenitāte. — Veikša I. Kas ir autortiesības?, 72.-72.. lpp. Te jānorāda, ka ar literārajiem darbiem situācija ir savādāka, jo rakstnieks nebija pastāvīgās darba attiecībās ar izdevniecību, tikai saņēma līgumā paredzēto autoratlīdzību par konkrēto savas grāmatas izdoto metienu, savukārt izdevniecība saņēma tiesības tikai uz konkrēto grāmatas tirāžu.
  9. ↑ Latvijas tiesu prakse rāda, ka tiesas piespriestā atlīdzības summa lielākajā daļā gadījumu ir ievērojami zemāka nekā autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas AKKA/LAA pieprasītās summas. — Rozenfelds J. Intelektuālais īpašums., 57.-58. lpp.
  10. ↑ Philips J., Furth A. Introduction to Intellectual Property Law., 225. lpp.
  11. ↑ Rozenfelds J. Intelektuālais īpašums., 55. lpp.
  12. ↑ 20. pants "Darba izmantošana informatīviem mērķiem" nosaka, ka "Obligāti norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, kā arī ievērojot šā likuma 14. panta un 18. panta otrās daļas noteikumus, atļauts: 1) reproducēt publiskotus darbus citātu veidā zinātniskos, pētniecības, polemiskos, kritiskos un informatīvos nolūkos citēšanas mērķiem atbilstošā apjomā; 2) publicēt avīzēs, raidī vai citādi darīt zināmas publiski teiktas politiskas runas, aicinājumus, ziņojumus un citus analoģiskus darbus informatīvam mērķim atbilstošā apjomā." Nosakot fragmentu izmantošanas atbilstību informatīvam mērķim atbilstīgā apjomā, ir jāvadās pēc vispārējiem tiesību principiem, jo likums nenosaka, cik teikumi vai lappuses ir brīvi citējami. Jāņem vērā darba apjomu — ja tas ir 300 lpp., tad var citēt arī 10 lpp., bet ja darba apjoms ir 10 lpp., tad citēšana būs samērīga, ja nepārsniegs dažus teikumus vai rindkopas. — Veikša I. Kas ir autortiesības? — 88. lpp.
  13. ↑ 21. pants: "Darba izmantošana izglītības un pētniecības mērķiem": Obligāti norādot izmantotā darba nosaukumu un autora vārdu, kā arī ievērojot šā likuma 18. panta otrās daļas noteikumus, atļauts izziņotus vai publicētus darbus vai to fragmentus izmantot izglītības standartiem atbilstošās mācību grāmatās, radio un televīzijas taidījumos, audiovizuālos darbos, vizuālos uzskates līdzekļos un tamlīdzīgi, kas tiek speciāli radīti un izmantoti izglītības un pētniecības iestādēs nepastarpinātā mācību un pētniecības procesā to darbības mērķim atbilstošā apjomā nekomerciālos nolūkos." Likumā iekļauts nosacījums, ka šos darbus var izmantot tikai tādā veidā, ka tas neradīs zaudējumus darba normālai izmantošanai un nepamatoti neierobežos autora likumīgās intereses. — Veikša I. Kas ir autortiesības? — 88.-89. lpp.
  14. ↑ Pieļaujams filmēt pieminekli, kas atrodas pilsētas laukumā un tā attēlu pārraidīt televīzijā, taču nav pieļaujams šī pieminekļa attēlu izmantot reklāmā vai izgatavot pastkarti ar tā attēlu un to tirgot. — Veikša I. Kas ir autortiesības? — 90. lpp.
  15. ↑ Tas attiecas uz ceremoniju, nevis koncertu pirms vai pēc tās. — Veikša I. Kas ir autortiesības? — 90. lpp.
  16. ↑ Jāuzmanās, lai nepārkāptu pieļaujamo robežu un darbs no kariķēta nekļūtu par sakropļotu (deformētu), kas būtu personisko tiesību pārkāpums. — Veikša I. Kas ir autortiesības? — 90. lpp.
  17. ↑ Drīkst īslaicīgi reproducēt darbu, ja tas ir tehnoloģiskā procesa īslaicīga sastāvdaļa un ja reproducēšanas mērķis ir nodrošināt starpnieka veiktu darba pārsūtīšanu starp trešajām personām vai darba likumīgu izmantošanu, un ja šai reproducēšanai nav patstāvīgas ekonomiskas nozīmes. Piemēram, ja raidorganizācijas arhīvā atrodas veca kinofilma, ko nav iespējams pārraidīt, pirms tā nav digitalizēta un pārvietota uz digitālā nesēja (diska vai datora), un šādai pārkopēšanai nav ekonomisks nozīmes — tā nepieciešama tikai filmas likumīgai izmantošanai, — atļauju nav jāprasa un maksājumi nav jāveic. — Veikša I. Kas ir autortiesības? — 89.-90. lpp.
  18. ↑ Vienā no uzskaitītajām situācijām samaksu var iekasēt tikai kolektīvi, t.i. ar mantisko tiesību kolektīvās pārvaldījuma organizācijas starpniecību, jo autors pats nevar izkontrolēt savu darbu šādu izmantošanu. Realitātē nekāda kontrole un uzskaite netiek veiktas, uzspiežot sabiedrībai t.s. "solidāros maksājumus", neizvērtējot konkrēto darbu izmantošanas apjomu. — Veikša I. Kas ir autortiesības?, 91. lpp.
  19. ↑ Nesēja atlīdzību maksā reproducēšanai izmantojamo iekārtu un tukšo nesēju izgatavotāji un personas, kuras tos ieved Latvijā, nesēja atlīdzību iekļaujot preces cenā, ko nosaka MK noteikumi: Par tukšo materiālo nesēju un reproducēšanai izmantojamo iekārtu atlīdzības lielumu un tās iekasēšanas, atmaksāšanas, sadales un izmaksas kārtību. Atlīdzību iekasē, sadala un izmaksā viena mantisko tiesību kolektīvā pārvadījuma organizācija, kas tam saņēmusi Kultūras ministrijas atļauju.
  20. ↑ Publisks patapinājus saskaņā ar Autortiesību likumu (1. panta 16. punkts) ir darba oriģināla izpildījuma fiksācijas, fonogrammas vai filmas vai to kopiju izmantotāja darbība, ar kuras palīdzību autortiesību vai blakustiesību objekts ar sabiedrībai pieejamu iestāžu starpniecību uz ierobežotu laiku tiek padarīts pieejams neierobežotam personu lokam bez mērķa iegūt tiešu vai netiešu ekonomisku vai komerciālu labumu. Tiesības uz darba nekomerciālu izmantošanu patapinājuma veidā ir svarīga sabiedriska funkcija, bez kuras nav iespējama intelektuālā potenciāla attīstība. No autora tiesību viedokļa tas faktiski nozīmē kontroles zaudēšanu pār darbu. — Rozenfelds J. Intelektuālais īpašums., 55 .lpp.
  21. ↑ Autortiesības netiek pārkāptas, ja bez autora piekrišanas, bet samaksājot vinam taisnīgu atlīdzību, viņa darbs tiek izmantots publiskam patapinājumam — izsniegts lasīšanai valsts, pašvaldību vai citu atvasinātu publisku personu un privātajās bibliotēkās. — t.s. autora darba publiskās patapināšanas tiesības, kas ir kompensācija par to, ka iespēja darbu lasīt bibliotēkā mazina darba pārdoto eksemplāru skaitu. Atlīdzību iekasē, sadala un izmaksā viena mantisko tiesību kolektīvā pārvadījuma organizācija, kas tam saņēmusi Kultūras ministrijas atļauju.
  22. ↑ Reprogrāfiskās reproducēšanas tiesības ir autora tiesības saņemt atlīdzību par savu publicēto darbu fotogrāfisko kopiju izgatavošanu, kas samazina nesēju, kuros ievietots šis autora darbs, pārdoto eksemplāru skaitu.
  23. ↑ Pateicoties tam līdz mūsu dienām saglabājušies antīkās mākslas paraugi, kuru oriģināli laika gaitā gājušī bojā, taču saglabājušās līdz mūsu dienām brīvi tiražētās kopijās; kā arī antīko filosofu un literātu darbi, kas saglabājušies līdz mūsu dienām tieši pateicoties daudzajām kopijām.
  24. ↑ Stephen M. Stewart LLD. International Copyright and neighbouring rights. — 14. lpp.
  25. ↑ Veikša I. Kas ir autortiesības? — 13.-14. lpp.
  26. ↑ Hart T., Fazzani L. Intellectual Property Law. — 129.-131. lpp.
  27. ↑ Lipszyc D. Copyright and Related Rights. — 20. lpp.
  28. ↑ Veikša I. Kas ir autortiesības? — 16.-17. lpp.
  29. ↑ Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Civilkodekss. — izdevniecība "Liesma", Rīga, 1974., 208.-227. lpp.
  30. ↑ Ovena L. Literāro darbu autortiesības & licencēšana., 7.—8. lpp.
  31. ↑ Ovena L. Literāro darbu autortiesības & licencēšana., 8. lpp.
  32. ↑ J. Rozenfelds, lai ilustrētu atšķirības pamatpieejā, min šādu piemēru: "...atšķirību raksturoja ar slavenās Leonardo da Vinči gleznas piemēru. Eiropiešu uztverē šī glezna ir neaizskarams šedevrs. Amerikāņu uztverē tās īpašnieks, piekrāsodams Monai Līzai ūsas, rīkotos pilnīgā atbilstībā viņa tiesību saturam." — Rozenfelds J. Intelektuālais īpašums., 48. lpp.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Autortiesību likums. Konvencijas. — Latvijas vēstnesis, 2001. ISBN 9984-731-02-2
  • Veikša I. Kas ir autortiesības? — Turība: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-766-96-6
  • Rozenfelds J. Intelektuālais īpašums. (otrais, labotais un papildinātais izdevums) — Zvaigzne ABC: Rīga, 2008. ISBN 978-9984-40-831-6
  • Ovena L. Literāro darbu autortiesības & licencēšana. Rokasgrāmata Latvijas grāmatizdevējiem. — Zvaigzne ABC: Rīga, 2007. ISBN 978-9984-36-988-4
  • Grudulis M. Ievads autortiesībās. — Latvijas vēstnesis: Rīga, 2006. ISBN 9984-731-66-9
  • Autortiesības. Rokasgrāmata. — AGB, Rīga 1997.
  • Bitāns A. Civiltiesiskā atbildība un tās veidi. — AGB, Rīga, 1997.
  • Platpere I. Izpildītāju un fonogrammu producentu tiesības. — McĀbols, Rīga, 2000.
  • Intelektuālais īpašums kā kvalitatīvas attīstības avots. — LR Patentu valde, Rīga, 2002.
  • Juridisko terminu vārdnīca. — Nordik, Rīga, 1998.
  • Autortiesību un blakustiesību aizsardzības tiesiskais regulējums. — Tiesu namu aģentūra, Rīga, 2006. ISBN 9984-790-13-4
  • Stephen M. Stewart LLD. International Copyrights and neighbouring rights. — Butterworths, London, 1983
  • Hart T., Fazzani L. Intellectual Property Law. — Palgrave Macmillan, London, 2006; ISBN 0-230-00633-7
  • Lipszyc D. Copyright and Related Rights. — UNESCO, Paris, 1999; ISBN 92-3-102837-5
  • Philips J., Furth A. Introduction to Intellectual Property Law. Fourth edition. — London/Dublin/Edinburg, 1990

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Autortiesības&oldid=4168685"